Ir pagājis patiešām ilgs laiks, kopš mans blogs ir izrādījis dzīvības pazīmes, bet neko darīt, laika trūkums vainojams pie tā. Tad nu pastāstīšu, kas dzīvē mainījies pa šo laiku. Pašreiz esmu Berlīnē - viena pati, un tieši tādēļ arī rakstu, jo nav neviena, kuram mani akūti ik pa laikam vajadētu.
Tad nu tā, varu teikt, ka pēc ilga pārtraukuma apmeklēju teātri, pirmais gājiens bija uz jauno Nacionālā teātra izrādi "Osedžas zeme" - izrāde gara, bet saistoša, dažubrīd likās, ka varoņi tiešām iet sviestā, bet reāli padomājot, situācija nemaz tik neiespējama nav, vienkārši reālā dzīvē daudzas tādas ģimenes locekļu attiecības tiek veiksmīgi maskētas, un cilvēks no malas to vienkārši neredz. Arī mums, latviešiem parastajiem, ir tendence daudz ko turēt sevī, mēģinot apkārtējiem uzburt laimīgas ģimenes ainu. Bet nu labi, ne par to - bija tiešām forši, un tās laikam teju 4 stundas paskrēja vēja spārniem!
Otra izrāde, uz kuru devos mēnesi vēlāk, savukārt bija pēdējā "Mirušo dvēseļu" izrāde Nacionālajā teātrī; godīgi sakot, nu ne visai, kaut kāds haoss visā tajā valdīja, brīžam pazuda saikne kas, ko un kāpēc, bet, protams, pieļauju, ka varbūt pati biju gana neuzmanīga, un kaut kam nesekoju gana labi lidzi, bet tam vairs nav nozīmes, šī izrāde noteikti nebija man.
Nākamais paveiktais darbs bija no muzeju listes, pēc ilga pātraukuma, patiesībā sako kopš muti vaļā vēroja, lielā meita bija sašutusi, ka iekšā kāpt nedrīkst, bet vīram bija tāda pati reakcija kā man uz Rundāles pili, likās, ka pa 25 gadiem viss ir krietni sarāvies, ja 5 gadu vecumā viss likās liels un grandiozs, tad tagad, nu tāds tīri normāls, un galīgi ne liels.
Kas gan vēl tāds vērā ņemams būtu noticis? Nu kas gan var dižs notikt ar 2 maziem bērniem mājās: daudz childlike izklaides, meitas pirmie mēģinājumi uzkāpt uz slēpēm, sen pagājušās Ziemassvētku egles un citas līdzīgas lietas. Vēl tik varētu minēt, ka izpildīts šujmašīnas punkts, pie tās esmu tikusi, un pirmās izdilušās džinsas salāpījusi :D Bet nu, pietiks rakstīt, laiks nedaudz pastrādāt un nedaudz atpūsties, Drīz sekos iespaidi par Berlīni, kurā nebiju bijusi jau veselus 5 gadus!
Tad nu tā, varu teikt, ka pēc ilga pārtraukuma apmeklēju teātri, pirmais gājiens bija uz jauno Nacionālā teātra izrādi "Osedžas zeme" - izrāde gara, bet saistoša, dažubrīd likās, ka varoņi tiešām iet sviestā, bet reāli padomājot, situācija nemaz tik neiespējama nav, vienkārši reālā dzīvē daudzas tādas ģimenes locekļu attiecības tiek veiksmīgi maskētas, un cilvēks no malas to vienkārši neredz. Arī mums, latviešiem parastajiem, ir tendence daudz ko turēt sevī, mēģinot apkārtējiem uzburt laimīgas ģimenes ainu. Bet nu labi, ne par to - bija tiešām forši, un tās laikam teju 4 stundas paskrēja vēja spārniem!
Otra izrāde, uz kuru devos mēnesi vēlāk, savukārt bija pēdējā "Mirušo dvēseļu" izrāde Nacionālajā teātrī; godīgi sakot, nu ne visai, kaut kāds haoss visā tajā valdīja, brīžam pazuda saikne kas, ko un kāpēc, bet, protams, pieļauju, ka varbūt pati biju gana neuzmanīga, un kaut kam nesekoju gana labi lidzi, bet tam vairs nav nozīmes, šī izrāde noteikti nebija man.
Nākamais paveiktais darbs bija no muzeju listes, pēc ilga pātraukuma, patiesībā sako kopš muti vaļā vēroja, lielā meita bija sašutusi, ka iekšā kāpt nedrīkst, bet vīram bija tāda pati reakcija kā man uz Rundāles pili, likās, ka pa 25 gadiem viss ir krietni sarāvies, ja 5 gadu vecumā viss likās liels un grandiozs, tad tagad, nu tāds tīri normāls, un galīgi ne liels.
Kas gan vēl tāds vērā ņemams būtu noticis? Nu kas gan var dižs notikt ar 2 maziem bērniem mājās: daudz childlike izklaides, meitas pirmie mēģinājumi uzkāpt uz slēpēm, sen pagājušās Ziemassvētku egles un citas līdzīgas lietas. Vēl tik varētu minēt, ka izpildīts šujmašīnas punkts, pie tās esmu tikusi, un pirmās izdilušās džinsas salāpījusi :D Bet nu, pietiks rakstīt, laiks nedaudz pastrādāt un nedaudz atpūsties, Drīz sekos iespaidi par Berlīni, kurā nebiju bijusi jau veselus 5 gadus!
