Lai vai kā, tas nemaz nebija grūti :)

Punkts Nr. 11 tika izpildīts godam, i nemaz i tā nekārojās vakaros sastādīt vīram kompāniju, kad viņš relaksēti zvilnēja uz dīvāna ar savu Tuborgu rokā :D

Nr.38

Ziemas/pavasara laikā tika izpildīts arī teātra punkts, apmeklējot Osedžas zemi, Mirušās dvēseles un Voiceku. Noteikti jāturpina, jo pēc tik ilga BEZteātra perioda baudījums bija lielisks. Ko padarīsi, ka dzīve uzliek daudz citus pienākumus, darbus, bet jāmācās atrast laiks arī sev un savām vēlmēm, nu vismaz dažreiz :)

Riteņbraukšanas panākums :)

Skaidri zinot, ka diena būs karsta un saulaina, jau iepriekšējā vakarā modinātāju uzliku uz 6:00, un piektdienas, 27.jūlija, rītā jau 6:15 izripinājos no gultas. Iedzēru dienišķo kafiju un 6:47 jau kāpu uz velosipēda! Rīts bija jauks, saulains, un ceļš mierīgs un tukšs. Tā nu aizripinājos no Imantas līdz Lielupei, izmetu apli līdz Brīvdabas muzejam (Jūrmalas), aizbraucu līdz Majoru pludmalei, un tādā pat maršrutā mājup! Pa ceļam rīta agrumā redzēju daudzus skrējējus, un kas īsos šortiņos skrēja pa Bulduru un Lielupes pusi, tad nu nebiju vienīgā ar agra rīta vēlmi izlocīt kājas. Bulduros gaisā vējoja mazsālītu gurķīšu aroms - tā vien gribējās atrast to māju, ku sālīšanas process notiek, un iekosties gardā un skriukšķīgā gurķītī, bet mani noteikti nesaprastu.
Tad nu līdz ar šo tika izpildīts punkts Nr.3, jo vienā paņēmienā tika nobraukti 55km. Hip hip!!! :)

Atslodzes dienas!

Laiks ķerties pie punkta Nr.6! Gribasspēka pārbaude, tā teikt :) Atceros, ka sen, sen - jaunībā :) šo lietu piekopu ar apskaužamu precizitāti, un sajūta bija ļoti laba, tad nu aiziet, ūdens diena no šī vakara 23:56 - rītvakara 23:56.

Ir pagājis patiešām ilgs laiks, kopš mans blogs ir izrādījis dzīvības pazīmes, bet neko darīt, laika trūkums vainojams pie tā. Tad nu pastāstīšu, kas dzīvē mainījies pa šo laiku. Pašreiz esmu Berlīnē - viena pati, un tieši tādēļ arī rakstu, jo nav neviena, kuram mani akūti ik pa laikam vajadētu.
Tad nu tā, varu teikt, ka pēc ilga pārtraukuma apmeklēju teātri, pirmais gājiens bija uz jauno Nacionālā teātra izrādi "Osedžas zeme" - izrāde gara, bet saistoša, dažubrīd likās, ka varoņi tiešām iet sviestā, bet reāli padomājot, situācija nemaz tik neiespējama nav, vienkārši reālā  dzīvē daudzas tādas ģimenes locekļu attiecības tiek veiksmīgi maskētas, un cilvēks no malas to vienkārši neredz. Arī mums, latviešiem parastajiem, ir tendence daudz ko turēt sevī, mēģinot apkārtējiem uzburt laimīgas ģimenes ainu. Bet nu labi, ne par to - bija tiešām forši, un tās laikam teju 4 stundas paskrēja vēja spārniem!
Otra izrāde, uz kuru devos mēnesi vēlāk, savukārt bija pēdējā "Mirušo dvēseļu" izrāde Nacionālajā teātrī; godīgi sakot, nu ne visai, kaut kāds haoss visā tajā valdīja, brīžam pazuda saikne kas, ko un kāpēc, bet, protams, pieļauju, ka varbūt pati biju gana neuzmanīga, un kaut kam nesekoju gana labi lidzi, bet tam vairs nav nozīmes, šī izrāde noteikti nebija man.
Nākamais paveiktais darbs bija no muzeju listes, pēc ilga pātraukuma, patiesībā sako kopš muti vaļā vēroja, lielā meita bija sašutusi, ka iekšā kāpt nedrīkst, bet vīram bija tāda pati reakcija kā man uz Rundāles pili, likās, ka pa 25 gadiem viss ir krietni sarāvies, ja 5 gadu vecumā viss likās liels un grandiozs, tad tagad, nu tāds tīri normāls, un galīgi ne liels.
Kas gan vēl tāds vērā ņemams būtu noticis? Nu kas gan var dižs notikt ar 2 maziem bērniem mājās: daudz childlike izklaides, meitas pirmie mēģinājumi uzkāpt uz slēpēm, sen pagājušās Ziemassvētku egles un citas līdzīgas lietas. Vēl tik varētu minēt, ka izpildīts šujmašīnas punkts, pie tās esmu tikusi, un pirmās izdilušās džinsas salāpījusi :D Bet nu, pietiks rakstīt, laiks nedaudz pastrādāt un nedaudz atpūsties, Drīz sekos iespaidi par Berlīni, kurā nebiju bijusi jau veselus 5 gadus!

Pārdomas referenduma dienā

Patiešām sen te neesmu bijusi, atskaitījusies kā klājas ar 101 listi arī neesmu (jo darbs, 2 bērni un, protams, pati 101 listes pildīšana dara savu :D), bet par to vēlāk, šodien cita tēma.

Vēl gan nobalsot neesmu bijusi, bet aizdomājos par vienu lietu, kas saistīta ar šo jautājumu. Man nav nekas pret krieviem, man nav nekas pret krievu valodu, drīzāk gan varētu teikt, ka man nepatīk daži krievi tāpat kā nepatīk daži latvieši vai daži angļi, tā teikt, nekas pret nāciju, tik vien kā personiskas dabas nepatika pret konkrētiem personāžiem. Par valodu runājot, ja godīgi, es no vienas puses pat priecātos, ja krievu valoda būtu otra valsts valoda Latvijā, ja vien tas viss notiktu kaut kā miermīlīgāk, bet es neticu, ka šis jautājums varētu tikt risināts mierīgi, gan jau ne tikai Rīgas domē, bet jebkurā kantorī latviešiem būtu ātri vien jāpāriet uz sarunām un dokumentu kārtošanu krievu valodā (jau tagad redzu, ka mutiski runājot lielākoties latvieši pāriet uz krievu valodu nevis pretēji), bet nu labi, par iepriekš minēto: bet pirms nomētāšanas ar akmeņiem, iesaku izlasīt tālāk.

Es krievu valodu sāku mācīties no 1.klases, un es esmu priecīga, ka to pārvaldu, tajā brīvi runāju un rakstu, es to uzskatu par plusu sev, kā jau jebkuras zināšanas. Valoda man ir ne reizi vien noderējusi, un ikdienā redzu, ka tie jaunieši, kas vidusskolu beiguši +/- pēc kāda 2004. gada, krievu valodu nezin, runā diezgan lauzīti vai nerunā vispār, par rakstīšanu nemaz nerunāsim. Un kāpēc gan nezināt valodu, kurā runā tik liels procents pasaules iedzīvotāju, kurā ir sarakstīts neskaitāmi daudz vērtīgas literatūras, valodu, kura savā būtībā ir pat ļoti krāšņa un bagāta. Nu, lūk, un tādēļ es aizdomājos, ka no vienas puses, divvalodība, iespējams, nozīmētu to, ka latviešu skolās atkal no 1.klases mācītu krievu valodu, kas ir visnotaļ pozitīvi, un attiecīgi arī krievu skolās latviešu valodu arī mācītu no 1.klases (kas laikam jau šobrīd tā ir, neesmu informēta), bet no otras puses, jā, jau iepriekš minētās problēmas valsts, pašvaldību iestādēs, un ne tikai. Un tātad, ja Latvijā būs divvalodība, beigu galā krievu omītes ar prieku turpinās runāt savā dzimtajā valodā, latviešu omītes arī runās krievu valodā (jo tās vismaz to zina), bet kas attiecas uz jauniešiem, ieguvēji laikam būs tomēr latvieši, jo viņi, protams, mācēs 2 valodas (jo ģimenē, protams, runās latviski, bet ārpus mājām nāksies izmantot arī krievu valodu), savukārt krievu jaunieši tā ļoti neiesprings uz to, lai mācītos latviešu valodu, jo beigu galā visur taču varēs runāt arī krieviski. Un ja tā padomā, a kam krieviem mācīties valodu, kurā runā tikai 2 miljoni ar astīti cilvēku? Labi, pietiks te filozofēt, jāauj kājas un jāiet vilkt krusts :) Es gan labāk gribētu referendumu par to, vai bērniem jau 1.klasē mācīt krievu valodu vai nē :D

Izlasīts!

Nu tā, dalos iespaidos par izlasītajām triloģijas "Millenium grāmatām". Sākot pirmo grāmatu aptuveni 50lpp garumā skaļi žāvājos, pēc vēl 50lpp žāvājos jau mazāk, un aptuveni kopsumāa pēc 150lpp pievārēšanas vairs nežāvājos nemaz, JO ... sāka kļūt interesanti. Es nezinu kāda iemesla pēc šī grāmata ir iemantojusi tādu popularitāti, protams, es arī neteiktu, ka tā bija slikta, tā noteikti bija interesanta, bet nebūt ne sliktāka par daudziem citiem detektīviem. Atliek secināt, ka visa pamatā ir labs mārketings. Kas attiecas uz otro un trešo daļu, tās mani "paņēma" vairāk, īpaši pēdējā daļa. Protams, lai paskatītos kāds no tā visa sanācis ekranizējums, kādu skaistu dienu došos uz kino, lai pamielotu acis ar ex aģentu 007, kurš būs tapis par Kalli Blumkvistu. Bet tagad esmu pievērsusies vampīrsāgas pēdējai daļai, kura kaut kā bija nolikta puslasīta.

Kultūra un mājas darbi!

Pirms kāda laika izlēmu, ka viens leļļu teātra gājiens iraizvietojams ar operu, tā nu devāmies uz „Putnu operu” - http://www.opera.lv/lv/izrades-un-koncerti/repertuara-izrades/putnu-opera.Izrāde skaista, tērpi krāsaini, bērnu uzmanību piesaistoši, ja vien bērnampirms tam viss sižets ir izklāstīts, tad skatīties ir pat ļoti jauki, jo ja navzināms kas, ar ko un par ko, tad pēc dziedājuma to grūti saprast ne tikaibērnam, bet arī pat pieaugušajam. Tiesa, es par sliktu dzirdi sūdzētiesnevarētu.

Jāpiebilst, ka pagājušā nedēļā devāmies uz Jūrmalas teātri,kur noskatījāmies izrādi par Trollīti Muminu: bija nedaudz par īsu pasākums,nieka 40 minūtes. Bet nu jā, cenas jau ar 3 reizes mazākas nekā Rīgas leļļuteātrī. Vienvārdsakot, ja nav nekas labāks plānā paredzēts, apmeklēt var, betRīgas leļļu teātris tomēr ir pakāpienu augstāk.

Kas attiecas uz Ziemassvētkiem, kalendārs tiek „apēsts”,aktivitātes tiek izveiktas, ne visas gan, jo izrādās situācijā, kad mājās ir 2bērni, mamma strādā 5 dienas nedēļā, un vīrs regulāri pa naktīm strādā un padienām guļ, laika tomēr ir par maz, lai katru dienu veiktu visus paredzētos darbus,tomēr pēc iespējām darām.

Un jā, ome mums ir palīdzējusi izpildīt mājas darbu: dārziņābija uzdevums izveidot telpisku rūķi, izmērā uz A4, tad nu attēlā ir mūsuapadītais smukulis – rūķis, kuram zem ietērpa slēpjas second hand bodē par0,50LVL iegādāts lācītis, kuram karma ir bijusi acīmredzot labvēlīga, ja reizviņš ir pārdzimis rūķī!

Priecīgu trešo Adventi!

Mans pirmais Adventes kalendārs!

Šāds darbs gan nebija manā 101 listē, bet tomēr nolēmu un paveicu. Ir tapis mans pirmais paštaisītais Adventes kalendārs. Pati ideja pamatvilcienos ir ņemta no šejienes - http://evelinalv.posterous.com/adventes-kalendars-2011, arī dienišķie 24 darbi arī nošpikoti te, jo man ļoti iepatikās tā ideja, ka nav tik saldums ik dienas, bet arī kāds jauks, paveicams darbiņš. Saprotu, ka katru dienu nāksies atrast laiku izdarīt to uzdevumu, bet gan jau izdosies! Bet kas attiecās uz pašu darbu, nav tik traki: izrokam iekš gūgles krāsainus papīrus, izdrukājam, sameklējam mazas aploksnes šablonu, kuru izdrukā, pārzīmē uz cieta kartona, un tad aidā, ķeramies pie izdrukātajiem papīriem, izgriežam, salīmējam aploksnes, virsū uzlīmējam datumus, izveido pamatni kur to visu piestiprināt, knaģīši tika iegādāti Drogās un Tiimari, un principā lieta ir darīta. Ceru, ka vēl kādu slinķi (tādu kā es) iedvesmošu uz tāda darba paveikšanu nākamgad!

Lai jauks Adventes laiks!

Jauni svešvārdi (priekš manis)

1. sekulārs - ne reliģisks, laicīgs;